Droši vien katrs, kas kaut reizi ir sēdējis pie stūres, ir nonācis šādā situācijā. Brauc mierīgi, mūzika skan, domas kaut kur tālu, ceļš pazīstams. Noskaņojums labs, un te pēkšņi no stūra inspektors ar zizli parāda: «Pie apmales»
Viss kārtībā, dokumenti pie tevis, drošības josta aizsprādzēta, ātrumu nepārsniedzi, pat pagrieziena rādītāju ieslēdzi kā pēc mācību grāmatas. Bet iekšā… iekšā tik un tā kaut kas nodreb. Vieglas bažas, it kā tūlīt būtu jākārto eksāmens. Un lūk, tas pats «mīļākais» jautājums: «Kurp dodaties?»
Varētu šķist, kas tur īpašs? Parasta frāze, vai ne? Bet tā prot samulsināt pat vispārliecinātākos vadītājus. Pieķer sevi pie domas — kā atbildēt tā, lai neizskatītos aizdomīgs? Teikt godīgi? Vai īsi? Vai arī izdomāt kaut ko vienkāršāku, lai ātrāk atstumtu?
Kāpēc šis jautājums tā ietekmē
Šeit jāatzīst godīgi — inspektors to nejautā aiz garlaicīgas ziņkāres. Nē, viņam nav interesanti, ka tev bagāžniekā ir kartupeļi no dārza vai ka tu brauc pie sievasmātes uz šašliku. Jēga ir dziļāka. Tas ir tāds svarīgs jautājums. Reakcijas pārbaude.
Inspektors vairāk skatās nevis uz vārdiem, bet uz to, kā tu atbildi.
Aizķēries?
Sāc izvairīties?
Pārāk sīki izstāsti, kas tevi gaida un cikos?
Lūk, tad arī sākas lieka interese par tevi un taviem mērķim.
Es pats pie stūres jau vairāk nekā divdesmit gadus. Ko tik neesmu redzējis! Bija laiki, kad uztraucos kā skolnieks kontroldarbā. Atceros, kādus 15 gadus atpakaļ braucu vēlu vakarā, mani apstādināja. Uz jautājumu: «Kurp dodaties?» es muļķīgi izblēdīju: «Uz mājām, nu… pie sevis, nu, vispār pie vecākiem vispirms, bet tad…» — un viss. Pats sevi iedzinu stūrī.
Inspektors uzreiz kļuva uzmanīgs: «Kas ir bagāžniekā? Parādiet dokumentus. No kurienes braucat?» Pārbaudīja ilgi. Bet taču patiesībā nebija nekā pārkāpjoša! Tikai mana balss trīcēja un domas putrojās.
“Tēt, es nespēju atgriezt tevi, ” viņš teica, vērojot nakti aiz loga, “tomēr spēju mainīt sevi…”
Kas svarīgi saprast uzreiz
Inspektors nav pretinieks un nav robots. Tas ir cilvēks, kura darbs ir saprasties ar cilvēkiem, atsijāt aizdomīgos, atrast tos, kas tiešām kaut ko slēpj. Viņa acis automātiski uztver žestus, intonācijas, pauzes. Tāpēc lielākā kļūda ir mēģināt izdomāt «ideālu» atbildi. Tiklīdz sāc fantazēt, tas uzreiz kļūst redzams. Bet kad tas ir redzams, tad saruna ieilgst.
Vienkāršākais: runāt godīgi, īsi un bez steigas.
«Braucu mājās».
«Uz skolu».
«Darīšanās».
Un viss. Nekādu lieku detaļu.
Tipiskās kļūdas vadītājiem
Godīgi sakot, cik reižu esmu redzējis — gan klientus savā darbā, gan paziņas — visi pieļauj vienas un tās pašas muļķības. Apskatīsim:
1.Attaisnošanās un gari stāsti.
«Vispirms uz garāžu, tad pie drauga, tad aizbraukšu pie sievasmātes, ja būs laiks, un tad vēl…». Cilvēki, kam tas vajadzīgs? Jo ilgāk skaidrojies, jo mazāk tic.
Augs, ko labāk neturēt mājās – ne tikai indīgs, bet arī piesaista nelaimes
2.Asums un lielīšanās.
«Ko jūs vispār prasāt? Es neko neesmu pārkāpis!»
It kā skan kā aizsardzība, bet patiesībā rada negatīvu iespaidu un vēlmi iedziļināties vairāk.
3.Izdomāti stāsti.
Šodien pateici «pie vecmāmiņas», rīt — «uz veikalu». Inspektors atceras pretrunas.
«Es zinu likumus labāk par jums!»
Ir tādi gudrinieki, kas sāk strīdēties ar pantiem. Problēma ir tā, ka paši samudžinās, un inspektors to ātri pamana.
4.Klusēšana vai atsvešinātība.
Skaties taisni logā, izliecies, ka jautājuma nebija. Uzreiz aizdomīgi. Un tagad pajautā sev: bet kam tas viss vajadzīgs? Vai tad nav vienkāršāk dot mierīgu, skaidru, cilvēcīgu atbildi?
Īpaši gadījumi un daži knifiņi ko labāk atbildēt – nākamajā lapā
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
